Iepriekšējā rakstā dzelzs draugs statusa joslā man izgaismoja ciparu nedaudz virs 9000, un tāpēc izlaidīgās orģijas sirsnīgās tikšanās detaļas palika aizkadrā. Labojos.
Uz mums tika iztērēts:
Medus burkas: 1
Siera iepakojumi: 2
Šķiņķa iepakojumi: 1 (jo panks ir veģītis)
Sausmaizīšu iepakojumi: 2
Sviesta iepakojumi: 1
Kā arī tēja, cukurs, ūdens un gāze nezināmos daudzumos, jo es uzmeistaroju prosas putru, kas 20 minūtes burbuļo, kamēr kārtīgi izvārās. Kā es paredzēju, ka mums būs brīži, kad gāzes nebūs žēl, nav skaidrs, bet, redz, nojautu, ka agri vai vēlu nakšņosim mājiņās. Kā izrādījās, tā gadījās pat ne reizi vien, bet pagaidām neskriesim notikumiem pa priekšu.
Gultas ir divstāvīgas
Māja ir izrotāta ar gleznām
Sievieti, kura galvenokārt veda ar mums sirsnīgas sarunas, sauca Elizabete. Savu vārdu viņa pilnībā attaisnoja, būdama visnotaļ ceremoniāla persona, tomēr iespaidu atstāja gluži gaišu. Interesanti, ka mana galvenā asociācija ar šo vārdu ir varone no Džulianas Mejas lieliskās grāmatu sērijas “Daudzkrāsainā zeme”. Grāmatā šī sieviete bija tā vēl caca, snobs un intelektuāle, taču apkārtējiem nesa daudz laba, tā ka mākslinieciskais tēls manā prātā pārklājās ar reālo tēlu, un kur es cilvēkam piedēvēju personāža iezīmes, bet kur trāpīju pareizi, saprast nav iespējams.
Un galvaskausiem
Savukārt vecis, kurš mūs izvilka no vētras, izrādījās pamatīgā reibumā, varbūt tāpēc arī pažēloja. Viņš pēc tam ilgi un neatlaidīgi skaidroja, ka tagad mūsu pienākums ir spread the love, un, protams, maksimāli palīdzēt jebkuram islandietim, ko sastapsim dzīvē. Es jau tāpat pieturos pie savstarpējās palīdzības un vispārējā atbalsta principiem, tāpēc no sirds apliecināju atbalstu viņa hipiju principiem.
Iceland Cycling - day 5
EveryTrail - Find the best hikes in California and beyond
Mums tik daudzas reizes atkārtoja šo ideju, ka pat es to jums atkārtošu: tādos laika apstākļos cilvēku uz ielas atstāt nedrīkst. Strīdēties, protams, grūti, bet kad ziemā salā smirdīgi bomži tavā kāpņutelpā nakšņo, tas viss uztveras nedaudz citādāk. Esības dialektika, sasodīts.
Mājiņa ar saules bateriju, bet 220 voltu nav, elektrība tikai ūdens sūknim un apgaismojumam. Principā tie 220 volti nemaz tik ļoti nav vajadzīgi, jo cilvēki tik un tā ir atbraukuši ar mašīnām, un pašu svarīgāko, piemēram, telefonus, ar to palīdzību var uzlādēt.
Kad naktī atbraucām, gaisma dega tikai tualetē, pārāk apmākušās dienas bija pirms tam. Romantiski pavadījām vakaru sveču gaismā.
Pa kreisi no manis – Elizabete, bet pa labi – vecis-glābējs
Kā izrādījās, visas mājiņas ap šo – īrējamas, bet šī pieder Elizabetei un viņas vīram (es tā arī nesapratu, viņas vīrs ir tas vecis-glābējs, vai tas pinkainais sirmgalvis aiz viņa). Parasti viņi mājiņu izīrē, bet šoreiz paši atbrauca atpūsties ar draugiem.
Mums savukārt pienāca laiks pamest viesmīlīgo patvērumu un doties tālāk, uz Landmannalaugaru.
Mūsu iemīļotā mājiņa
Pārējā kompleksa daļa
Pa ceļam atklājās, ka pats kempings atrodas nedaudz tālāk, un tas, ka mēs līdz tam neaizbraucām, bija pamatīga veiksme. No otras puses, kempinga saimnieks mūs droši vien pats būtu pažēlojis, jo ģīmji mums bija pārāk jau nu nošmulēti. Panks, starp citu, par šo ļoti uztraucās, teica, ka tas esot šausmīgi – stāties mājiņas iemītnieku priekšā tādā nepievilcīgā izskatā. Es te pat neko nerakstīšu, jūs paši varat izdarīt secinājumus par paranoisku realitātes uztveri un adekvātu.
Pa ceļam mūs apdzina baikeri, lejup gan, starp citu, laidās lēnāk par mums
Ainavas ir drūmganas un caururbjošas, gluži kā vējš
Ceļš ir piebraukts un bez akmeņiem, braukt ir bauda
Upju ir pilns
Par upēm runājot – diezgan drīz pēc izbraukšanas no kempinga parādījās brasls, taču garām tieši traucās mūsu čomi ar savu pikapu, tāpēc pirmajā braslā mums paveicās – iekrāvām veļukus kravas kastē un aiztraucāmies, šķiežot dubļus uz visām pusēm. Jautri un ērti. Protams, priekšā mūs gaidīja vēl ne viens vien upes šķērsojums, tā ka uztraukties par to, ka mēs nebūtu izbaudījuši asas izjūtas, nevajadzētu.
Kā redzat, salas iekšējā daļa izskatās un uzvedas tik skarbi, kā tas bija gaidāms. Atklāšu jums gan briesmīgu noslēpumu: redze man ir galīgi garām, un tāpēc šo ainavu skaistumu varu novērtēt, tikai nedaudz sasprindzinot iztēli, jo sīkas detaļas tik un tā neredzu, tikai aprises. Var jau, protams, būt, ka tas no tuvojošā vecuma un dzīves iespaidu pārpilnības, bet nepavisam ne tāpēc.
Braukt mums nebija ilgi, kādus 20 kilometrus, bet tas aizņēma gandrīz pusi dienas (kas ir loģiski, jo vidienē mēs parasti nobraucām kādus 40 kilometrus dienā). Tomēr tikām saviem spēkiem, lai gan kārdinājums Elizabetes pikapa izskatā bija. Kad tuvojāmies, jau nodomājām, ka nāksies ārkārtīgi platu straumi forsēt brienot, bet, par laimi, tas jādara tikai motorizētajām tačkām – gājējiem un veļukiem ir uzbūvēti koka tiltiņi.
Lūk, beidzot zīme, ko jau sen gribēju parādīt. Ievērtējiet.
Aiz zīmes ir Landmannalaugars – mūsu ceļojuma absolūtais centrs, noslēpumaina vieta, kas slīgst fumarolu tvaika dūmakās, brīnišķīga ar savām krāsainajām, dzelzs oksīdiem klātajām nogāzēm, svētlaimīga, pateicoties karstajiem avotiem tieši kempingā. Tajā pašā laikā līdz nelabumam ļaužu pilna, nepiedienīgi dārga, tik auksta, ka nav iespējams gulēt, un morāli smaga līdz izmisumam.